Digitālais klaidonis

Mans komandas vadītājs piektdien izstāstīja stāstu par Bāskervilu govi. Stāsts ir skumjš, bet ko lai dara.

Kādā Latgales ciemā dzīvoja dzērājs. Viņš dzēra, lai gan ne bez apstājas, toties pamatīgi. Viņam bija govs. Govs, kā jau mēdz gadīties, parasti tika piesieta ar ķēdi pie mietiņa. Bet, tā kā dzērājam bija slinkums pārvietot mietiņu uz jaunu vietu, viņš nedēļām ilgi sēja govi pie viena un tā paša mietiņa. Beigās govs ne tikai noplūca zāli, bet noēda to līdz pat saknēm. Kad dzērājs beidzot pārvarēja slinkumu, lai piesietu to citur, govs uzturēšanās zona jau izskatījās pēc kodolizmēģinājumu poligona.

Govs aizsniedzamības zonā nebija palicis neviens zāles stiebriņš vai krūmiņš, turklāt šī izdedzinātā zeme bija precīzi vispilnīgākās ģeometriskās figūras, proti, apļa formā. Tādējādi pļava, kurā govs ganījās visu vasaru, izskatījās tā, it kā to būtu apmeklējuši citplanētieši vai Universālais Riņķveida Pašgājējs Stādāmais  Kombains no grāmatas "Nezinītis Saules pilsētā". Ik pa laikam dzērājs aizmirsa govi pārsiet vai izslaukt. Neizturējusi mokas, govs saprata, ka var dzert pati savu pienu, lai nenosprāgtu.  Taču dzērāju šāds lietu stāvoklis neapmierināja, jo atņēma viņam vienu no nedaudzajiem ienākumu avotiem. Tad viņš izdomāja uzlikt govij apkakli, kurai uz ārpusi bija sadzītas naglas.

Un te nu ir finālā apokaliptiskā aina. Nakts. Desmitiem izdedzinātas zemes apļu. Viena apļa centrā stāv kāds baiss radījums apkaklē ar uz āru vērstām naglām un izdod šausminošu skaņu, kas līdzinās Bāskervilu suņa baisajām gaudām.
Nav nekāds brīnums, ka ciema iedzīvotāji šo radījumu iesauca par Bāskervilu govi. Par spīti biedējošajam vārdam viņi palīdzēja govij, kad tās maušanu paciest kļuva pavisam neizturami.

Bet dzērājs galu galā nodedzināja savu māju un kopā ar ģimeni sāka dzīvot pirtī.